Viens vai otrs

Pēdējo mēnešu laikā arvien nonāku pie domām par egoismu un kopējo labumu. Tas lielais jautājums, kas ik pa laikam izlien ārā, ir - uz kurieni virzās organizācija/uzņēmums/komanda, ja, lemjot par tai svarīgām lietām, cilvēki domā tikai par savu personīgo labumu vai kādas mazākas grupas labumu, bet ne par kopējo, par to, ko tad visa komanda iegūs no tā un kāds ir komandai labvēlīgākais ceļš. 

Diezgan skumji, ja šāda situācija tiešām izveidojas un tu esi tajā saprātīgajā pusē, tajā, kur cilvēki domā par kopējo labumu un tālāku attīstību, bet vairākumam interesē tikai personīgais labums vai kāda indivīda (kurš acīmredzot ir apdāvināts ar lieliskām oratora spējām un izcilu pārliecināšanas māku) ieguvums. 

Tajā brīdī es nonāku pie grūtās izvēles - palikt un mēģināt cīnīties pret šo vairākumu, mēģinot ieviest kādu saprāta devu, vai tieši pretēji - aiziet un ļaut, lai tad paši tiek galā ar to, ko sastrādājuši. 

Šoreiz (vismaz tuvākajos mēnešos) nedaudz uzkrāšu spēkus un tad jau ar jaunu sparu turpināšu darīt un centīšos pasauli padarīt par labāku vietu (pat, ja tas nozīmē, ka būs daudz reizes jāskrien ar pieri sienā, apsiešu spilvenu ap galvu un turpināšu)!

Brīžos, kad ir miers ir pārāk tāls

Pirms dažām dienām manā dzīvē bija tā situācija, kad vienīgais, kas ir galvā, bija jautājums - kāpēc tieši tagad? Konkurētais mirklis un pat visa diena nebija no tām patīkamākajām. Man tika atņemts kas tuvs, kas bija paspējis kļūt par diezgan dārgu (lieki piebilst, ka tā nebija mana izvēle). Brīdis nebija piemērotākais, lai kas tāds notiktu, lai mani kas iekšēji sagrautu, bet es dzīvoju ar ticību, ka visam, kas notiek, tam tieši tā arī ir jānotiek, un es dziļi sirdī arī ticēju, ka es no šī visa, arī ko iegūšu. 
Šoreiz tas ieguvums nāca negaidīti ātri - tā bija mana lielā iespēja pārvarēt sevi, pārkāpt pāri dusmām, sāpēm un lielai vilšanās sajūtai, iespēja grūtā brīdī savākt sevi kopā un neļaut apkārtējiem pamanīt, ka iekšā viss ir sagriezies kājām gaisā.
Nemāku teikt, cik ļoti man tas izdevās, bet domāju, ka diezgan labi. Un rezultāts tam visam arī nav slikts. Galu galā, es nemaz nesūdzos par vietu, kur esmu nonākusi, cilvēkiem man apkārt un iespējām, kas tiek dotas ik uz stūra. 
Katrs zaudējums ir arī ieguvums. Šoreiz mans zaudējums bija gana smags, gana negaidīts un, godīgi, arī gana sāpīgs, bet ieguvumu summa ar katru dienu turpina augt (jācer, ka drīz tā pārsniegs zaudējuma summu).
Paldies visiem, kas palīdz, kas ir blakus, kas smaida, kas smīdina un kas vienkārši novērš domas.
Un tad ir īpašais paldies par spēju iekšējā virpuļa brīžos palīdzēt salikt visu pa plauktiņiem un par "safe place" radīšanu. Tas dikti noder. Būs mazliet grūti kādu laiciņu iztikt bez mana sakārtotāja, bet gan jau es kaut kā to mācēšu.

Foto albums

Ir vietas, kuras par spīti tam, ka tās neierindojas mīļāko vietu Top 10, spēj uzjundīt pat ļoti daudz patīkamu, mīļu un sirsnīgu atmiņu. Šo vietu šarmā slēpjas kas mazliet maģisks un mazliet neizprotams. Tās liek smaidīt un priecāties, bet tajā pašā laikā mazliet skumt un ilgoties. 
Nemaz nebiju apjautusi, ka man arī ir vismaz viena šāda vieta. Tā glabā spilgtas atmiņu gleznas, spēcīgu smaržu buķeti un izteiktu garšas maisījumu. Šai vietai ir spēks. Iespējams tāpēc, ka tur kopā vienmēr būts ar cilvēkiem, kuri gan tajā dzīves brīdī, gan šobrīd ir pavisam, pavisam tuvi un mīļi, vai varbūt tāpēc, ka vieta liek kaut uz brīdi aizmirst problēmas. Ļoti iespējams, ka šīs vietas spēks slēpjas kur pilnīgi citur, bet par vienu es esmu pilnīgi droša - spēks tai noteikti ir. 
Lai gan atmiņas, ko šobrīd pāršķirstu, ir ar mazliet skumju piegaršu, bet tas neliedz man smaidīt līdz ausīm un priecāties, ka man ir šādas atmiņas, mirkļi, kurus aizmirst diez vai spēšu un sajūtas, kas bijušos brīžus padara tik īpašus.

Katrs sīkums, kas veido visu mums apkārt esošo, spēj mainīt sajūtas. Un katrs sīkums piedod to īpašo garšu un īpašo auru katrai vietai. Šie mazie sīkumi tad arī veido tās lielās lietas, tāpēc nākamreiz, kad dodies uz kādu jau ierastu vietu, paveries apkārt un varbūt Tu ieraudzīsi kādu sīkumu, kas uz visiem laikiem mainīs sajūtas un atmiņu nokrāsu par šo vietu.

Visvairāk man patīk...

Šodien nolēmu, ka negaidīšu nākamo tramvaju un 4 pieturas iešu kājām. Un šī gājiena mājās laikā es sapratu, ko pavisam jauku. Es tiešām mīlu ziemu, pareizāk, es pavisam noteikti esmu iemīlējusies ziemā.

Pastāv uzskats, ka pavasaris ir rozā briļļu un tauriņu vēderā gadalaiks,savukārt vasara - visskaistākais gadalaiks, bet ziniet, man kā visu gadalaiku absolūtai mīļotājai, tomēr šķiet, ka vislieliskākais, apburošākais, jaukākais un mīļākais gadalaiks ir ziema.

Un šoreiz par pretējo mani nepārliecinās pat puskaili ķermeņi vasaras svelmē, vai bezgalīgas putnu čalas un plaukstošu ziedu reibinošā smarža. Man pietiek ar ziemas svaigumu un žilbinošu baltumu visapkārt, lai kļūtu par pārliecinošu ziemas aizstāvi.

Kad vēl, ja ne aukstākajā laikā, pieglausties otram tik cieši klāt, ka ciešāk vairs nevar?! Nemaz nerunāšu par mandarīnu un karstvīna laiku, kad viss apkārtējais gribot, negribot sāk likties skaistāks un saldāks.

Mana ziemas sajūta pavisam noteikti ir siltāka par jebkuru vasaras sauli, spilgtāka par visām rudens kļavu lapām kopā un saldāka par ikvienu pavasara ziedu.

Ceru, ka arī Tev ziemā ir kaut mazs sīkums, kas tev liek justies labāk!

Lai silts Tev šis vakars!

Kad dari kaut ko jaunu, dari to tā, it kā darītu ikdienā.

Kad šorīt piecēlos, domāju, ka šī būs vienkārši jauka diena, kurā uzrakstīšu vienu no saviem eksāmeniem un iemācīšos kādu jaunu deju soli. Tā es domāju, bet kā mēs labi zinām, ne viss notiek tā, kā mēs domājam. 
Sāku es dienu ar mazliet ierastu agru celšanos, lai es pietiekami daudz laika varētu veltīt pamošanās procesam. Kad nonācu universitātē nedaudz atkārtoju vajadzīgo priekšmetu un tad jau devos arī uz savu eksāmenu. Kā jau plānots, pēc tā man bija brīvs laiks, lai mazliet pafilmētu kādu pāri, kurš vienmēr mani iepriecina ar savu jauko salsas dejošanu. Viņiem pat lietus nebija šķērslis! Tad jau arī bija pienācis brīdis, kad pati varēju doties mazliet iekustināt sevi un iemācīties kādu jaunu hip-hop soli. Brīdī, kad sākās deju nodarbība, manā priekšā nostājās cilvēks, kurš manai dienai spēja piešķirt pamatīgu nokrāsu (es teiktu, ka tādu izteikti zaļu). Bez deju soļiem šis cilvēks sniedza papildporciju jau tā manai lielajai vēlmei iet dejot, kā arī lika aizdomāties par lietām, kuras ikdienā tiek noliktas mazliet maliņā. Stāvot un klausoties pieķēru sevi plati smaidām, jo tas, ko viņš stāstīja, bija tik patiesi un nekas melots arī netika. Izejot no deju zāles, nebija tā, kā ir parasti, kad aizverot durvis tiek aizvērta arī tā pasaule, kas bija tur iekšā. Šoreiz tā nāca man līdzi un arī šobrīd sēž man blakus. 
Jau kuro stundu nespēju sevi atraut no domām par dejām vai to, kādā valodā tad mēs katrs runājam un to ar kādu atdevi es daru to, ko es daru. Pat vārdos īsti nesanāk ietērpt tās domas un sajūtas, kuras iekšā taisa mazu ūdenskritumu. Pa galvu skraida daudz jautājumi, kam pa vidu maisās mūzika, sajūtas un vēlme sākt. Zinu, ka nedrīkst apstāties pie vēlmes.
Ir dienas, kurās tev šķiet, ka viss būs jauki, līdz brīdim, kad notiek kas tāds pēc kā ir vairāk kā jauki. Daudz vairāk. Man tāda diena bija šodien. Šī bija diena, kura paliks man atmiņā kādu laiciņu. Kādu ilgu laiciņu.

Par tiem lielajiem dzīvniekiem.

Jau atkal viņa bloga ieraksts mani neatstāj vienaldzīgu. Un kā gan varētu, ja viņš vienmēr ir spējis domas ietērpt daudz skaistākos vārdos kā es, un par to es viņu vienmēr apskaudīšu. Taču ne jau par skaudību šoreiz. Šoreiz par to, cik ļoti paveicies man ir.
Ar ko?
Ar to, ka man viņš ir. Kāds, kurš vienmēr mani sauks par savu maziņo (arī ielas kaķēnu, bet tas jau ir cits stāsts), kāds, kuram es vienmēr varēšu stāstīt galīgākās muļķības un kurš tajās arī pacietīgi klausīsies, kāds, kura padoms man nekad netiks liegts, un galvenais kāds, kurš vienmēr man būs blakus, lai man aizrautos elpa no viņa spēka un maiguma reizē. Jap, tieši tik ļoti satriecošs viņš ir. Lai gan mums gadās arī brīži, kad mūsu viedoklis nu nepavisam nesakrīt un tā rezultātā kāds (visbiežāk jau es) pārspīlē ar savām emocijām, ir vērts tos pārdzīvot, lai tiktu pie tiem mīļajiem un neaizmirstamajiem brīžiem, kurus nav iespējams aizvietot ne ar ko. Mums ir arī savi foršie brīži, kad apkārtējie domā, ka mums kaut kas nav kārtībā ar galvu (man tiešām liekas, ka abi esam mazliet traki). Un tad vēl nāk tie brīži, kuri atstāj zināmu pēcgaršu, kas patiesībā vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ar viņu līdzās man ir dota iespēja izjust visu emociju gammu un uzzināt neaptverami daudz, jo es cenšos mācīties no katra viņa soļa. Tā pat kā es cenšos izbaudīt visu, kas man tiek sniegts un, pateicoties šim burvīgajam cilvēkam man blakus, es esmu spējusi gan iegūt prasmi uzticēties vairāk, gan iegūt lielu devu pašapziņas (kas gan vēl nav ietiekami). Tieši tāpēc:

Es zinu, ka skanēs mazliet iedomīgi, bet tiešām ir grūti būt pieticīgai, ja tev ir labākais. Un man tik tiešām ir labākais brālis visā izplatījumā.

Draugs

Iedvesma.
Vārds, kas liek kārtējo reizi līmēt kopā vārdu virtenes ar cerību, ka šoreiz tās izteiks ko vairāk par vienkāršiem vārdiem.
Vēl joprojām, nespēju apslāpēt iekšā burbuļojošās emocijas un sajūtas. Ko tādu ir iespējams izraisīt tikai cilvēkiem, kuri iekšēji tev ir bijuši tuvi. Iespējams tu neesi viņu nekad dzīvē saticis, bet tā sajūta, ka tu esi viņa draugs. Tāda man radās jau labu laiku atpakaļ, es pat teiktu sen. Un ir vēl arvien. Interesanti kā ar dzeju kāds var kļūt tik tuvs un, jā, mīļš.
Vakardiena man atgādināja, cik skaisti ir būt sarežģīti vienkāršam un vienkārši sarežģītam. Paldies. Šāds vakars, kas man bija vajadzīgs.
Lūk, arī maza daļa, kas aizķērās, šķiet vis dziļāk, vismaz uz kādu laiku.

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts

mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums


mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķērt tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien 

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts 

tā tas mās