Vārds, kas liek kārtējo reizi līmēt kopā vārdu virtenes ar cerību, ka šoreiz tās izteiks ko vairāk par vienkāršiem vārdiem.
Vēl joprojām, nespēju apslāpēt iekšā burbuļojošās emocijas un sajūtas. Ko tādu ir iespējams izraisīt tikai cilvēkiem, kuri iekšēji tev ir bijuši tuvi. Iespējams tu neesi viņu nekad dzīvē saticis, bet tā sajūta, ka tu esi viņa draugs. Tāda man radās jau labu laiku atpakaļ, es pat teiktu sen. Un ir vēl arvien. Interesanti kā ar dzeju kāds var kļūt tik tuvs un, jā, mīļš.
Vakardiena man atgādināja, cik skaisti ir būt sarežģīti vienkāršam un vienkārši sarežģītam. Paldies. Šāds vakars, kas man bija vajadzīgs.
Lūk, arī maza daļa, kas aizķērās, šķiet vis dziļāk, vismaz uz kādu laiku.
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums
mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķērt tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts
tā tas mās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru