Draugs

Iedvesma.
Vārds, kas liek kārtējo reizi līmēt kopā vārdu virtenes ar cerību, ka šoreiz tās izteiks ko vairāk par vienkāršiem vārdiem.
Vēl joprojām, nespēju apslāpēt iekšā burbuļojošās emocijas un sajūtas. Ko tādu ir iespējams izraisīt tikai cilvēkiem, kuri iekšēji tev ir bijuši tuvi. Iespējams tu neesi viņu nekad dzīvē saticis, bet tā sajūta, ka tu esi viņa draugs. Tāda man radās jau labu laiku atpakaļ, es pat teiktu sen. Un ir vēl arvien. Interesanti kā ar dzeju kāds var kļūt tik tuvs un, jā, mīļš.
Vakardiena man atgādināja, cik skaisti ir būt sarežģīti vienkāršam un vienkārši sarežģītam. Paldies. Šāds vakars, kas man bija vajadzīgs.
Lūk, arī maza daļa, kas aizķērās, šķiet vis dziļāk, vismaz uz kādu laiku.

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts

mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums


mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķērt tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien 

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts 

tā tas mās 

Dzērvenes sniegā.

Laikam beidzot sagaidītais sniegs arī man ir atnesis zināmu vēsuma devu. Ne gluži tādu, kas liek uzvilkt kājās vilnas zeķes un palīst zem segas, bet gan tāds, kurš tikai mazliet liek manīt, ka tūlīt, tūlīt būs jāpāriet uz citas sezonas apģērbu.

Vai tas ir labi? Nemāku teikt.

Vai tas ir vajadzīgi? Pavisam noteikti.

Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri tic, ka visam ir jānotiek tieši tā, kā tas notiek un ka, lai cik ļoti mums gribētos domāt, mēs nu nekādi nespējam ietekmēt savu likteni. Tas jau sen ir sarakstīts un, diemžēl vai par laimi, mēs paši neesam tā scenārija autori.

Punkts. Komats. Jautājuma zīme. Daudzpunkte. Neatkarīgi no tā, kāda pieturzīme man šobrīd būtu jāliek, es zinu, ka to varu darīt nešaubīgi, esot pārliecinātai, ka tieši tai pieturzīmei, tieši tur, tieši tajā laikā ir jāatrodas. 

Skan jau labi. Un es tik tiešām tā šobrīd jūtos, tikai žēl, ka šis mirklis/vakars/nakts ir pārāk īss. 

Kas to lai zina, vai rīt nepiecelšos ar sasārtušām acīm vai tieši pretēji ar platāko smaidu, kādu vien spēju veltīt dienai, cilvēkiem un pasaulei?!

Tur jau tas āķis, ka neviens nezina. Neviens.

Par to pašu.

Tīšām vai gluži nejauši esmu attapusies jaunā gadā ar gluži jaunām domām.
No kaut kā ir jāatsakās, lai būtu vieta kam jaunam, bet, godīgi sakot, man nemaz nav sajūta, ka es no kaut kā būtu atteikusies vai ka man kas būtu atņemts (ja neskaita manu racionālo domāšanu). Tieši pretēji ir sajūta kā Ziemassvētkos. Tajos, kad vēl nedomāju par citu iepriecināšanu un apdāvināšanu, bet tikai saņēmu dāvanas. Ar to maza bērna mirdzumu acīs skaties uz krāsainajos papīros iesaiņotajām dāvanām un mēģini uzminēt, kura pienāksies tev. Un tas prieks, kad, atverot dāvanu, iekšā ieraugi tik ilgi kāroto lelli vai burvīgu rotu komplektu.
Lūk, šo prieku šķiet esmu paņēmusi līdzi un glabāju sev tuvu, tuvu skaisti iesaiņotā kastītē, ik pa laikam nedaudz paceļot vāciņu un palaižot gaisā prieka sajūtu, lai virmo.
Tieši prieks ir mans pēdējā laika biežākais stāvoklis. Tas gan mazliet novirza domas slinkuma virzienā, taču ik pa laikam vajag atļauties arī to. Labi, pēdējā laikā slinkums ir pārāk biežs viesis, un man pat ir lielas aizdomas, ka es zinu, kas pie tā visa vainojams. Lai gan neteiktu, ka esmu liela apņemšanos fane, šodien viena pie manis atnāca - sabalansēt slinkumu ar aktīvu strādāšanu (protams ar strādāšanas lielu pārsvaru). Tas gan nebūt nenozīmē pavasara izdzīšanu no galvas, jo man tīri labi viņš tur patīk. Un vai tad nav veselīgi laiku pa laikam aizmirsties ikdienā, ļaujot sapņainām domām pārņemt tevi? Es saku, ka ir.
Vispār sākumā biju domājusi šo kā tādu iedvesmojošu jauna sākuma ierakstu, bet laikam atkal novirzījos no tās tēmas. Kaut gan varbūt nemaz ar tik ļoti nē.
Par to iedvesmošanos. Ir sasodīti labi saprast, ka tev blakus ir cilvēki, kuri palīdz tev radīt ko jaunu un neprātīgu, ko tādu, kas bez viņu atbalsta un palīdzības nebūtu paveikts. Man šodien ir lielā paldies diena. Un paldies es gribu teikt visiem, kas ir ar mani gan darbos, gan nedarbos. Jūs esat labākie! Un milzīgs paldies kādam īpašam cilvēkam, kurš spēj pat vissliktāko dienu padarīt par maziem svētkiem. Es zinu, ka mums gadās arī savi nesaskaņu mirkļi, bet tie salīdzinājumā ar abpusējo ieguvumu ir tāds sīkums vien. Paldies, ka tu nebeidz mani pārsteigt, iedvesmot un dāvāt man tik daudz iemeslus smaidīt. Ir tik labi apzināties, ka tev blakus ir šāds cilvēks, kurš spēs tevi nomotivēt pat visbezcerīgākajā situācijā. Paldies! Tu biji, esi un vienmēr paliksi vissatriecošākais brālis visā izplatījumā, nemaz nerunājot par šo planētu.
Nu tā. Mans Jaunais gads ir iesācies patiesi labi. Ceru, ka ne man vienīgajai!