And you tell me how could it be any better than this?

How can I stand here with you and not be moved by you?

Dari, ko darīdams, neizlej alu!

Tā gribējās, tā gribējās [pēkšņi sāka galvā skanēt - tā gribējās man saules lēkta, bet dziļi dienā pamodos] , ka vienkārši sāku rakstīt. Iedomājies man pazuda mapīte ar visām svarīgajām lietām [Kristiānai nepatīk, ka es čīkstu, bet man gan], un tagad es jūtos kā bez rokām. Vai nav trakums? Un vēl man ir mazliet auksti [jau atkal čīkstu, bet man pofig]. Es nezinu, ko lai daru ar matiem rītdienas ballei un arī parītdienas [kāpēc es vispār eju uz divām ballēm?][jo man sasodīti patīk ballēties]. Bet vēl man patīk saņemt negaidītas dāvanas [kas vakar izpalika, bet es jau par to nebēdājos, jo kurš tad mani atceras]. Šokolāde bija garšīga - paldies! Tagad tikai jāpagaida mazliet dažas dienas un es varēšu starot kā mazs bērns [ man to ļoti patīk darīt]. Starp citu, man ļoti gribas mandarīnus šokolādē, bet man nav laika, kad viņus taisīt [dēēm, čīkstēšana ir sasodīti patīkama un man tas jau kļūst par ieradumu]. Man ir tāds rotējoša pingvīna garastāvoklis, bet tas ir slikti, jo brālis nav mājās un man nav kam izrādīt šo unikālo mana prāta stāvokli! Un nobeigumam vispielīpošākā dziesma pēdējā laikā - un Mārtiņš ir tā kā tārpiņš un viņš kustas, kustas, kustas tā kā tārpiņš [Ance tu pie visa esi vainīga]!

All I want for ....

Lai cik gan jocīgi nebūtu, neesmu es sastādījusi nekādu Ziemassvētku vēlmju sarakstu [ja neskaita nelielo vēlmi pēc drusciņas laimes un lielāku spēku cīņai ar slinkumu]. Tomēr man ir maza, klusa vēlme, ko es vēlētos saņemt tuvojošos svētkos. Es būtu dikti, dikti laimīga, ja kāds man vārda dienā uzdāvinātu braucienu panorāmas ratā, [kurš jau kādu laiku stāv Līvu laukumā]. Es jau zinu, ko tu teiksi, es taču pati varu vienkārši aiziet un izbraukt[vēl jo vairāk ņemot vērā, ka tas man ir pa ceļam uz skolu un tas ir liels kārdinājums neaiziet uz skolu, bet pavizināties] , bet šoreiz tas nederēs, jo es gribu ar kādu kopā izbaudīt to. Jā, es zinu, ka tu atkal iebilstu, jo es taču varu kādu uzaicināt, bet piedod, man nav tik daudz naudas, lai es to darītu. Tāpēc būšu ļoti pateicīga, ja kāds mani iepriecinās, ja ne ar jauku dāvanu, tad vismaz ar savu klātbūtni gan!

Little storm in my brain

http://www.youtube.com/watch?v=1T4T9YkYfSA

Cik dīvainas ir tās paralēles
Kas ved mūs pa takām kalnā,
Kad tu mani trīsreiz piekrāpsi
Es pazudīšu ar salnām.

Tad stāvēšu dzelzceļa malā
Turp atpakaļ vilcienus vērot,
Rītdiena nekad nepienāks
Džeimsam nav par ko sērot.

Ja piepildītos, kaut 5 domas no 100
Tad tā pirmā par tevi, otrā par mums
3,4,5 vien atkārtojums
Tālāk skaitīt nav vērts, vien apmaldīties
Lai tie zina ka mums - īssavienojums

Jau stundu kā bendzīns beidzies
Un kāpēc man būtu kur steigties,
Ja nav nekā kam iesākties
Nekas arī nevar beigties.

Un atmetot spītīgās domas
Un īpašumtiesības projām,
Es sapņaini skatos debesīs
Vai tiešām reiz jāaiziet bojā?

Ja piepildītos, kaut 5 domas no 100
Tad tā pirmā par tevi, otrā par mums
3,4,5 vien atkārtojums
Tālāk skaitīt nav vērts, vien apmaldīties
Lai tie zina ka mums - īssavienojums

Es ilgi skatījos saulē un gribēju ieraudzīt gaismu
Es vīlos un paliku neredzīgs, izklausās diezgan baisi
Bet tagad es skatos uz tevi, vai tā vismaz tev tagad stāstu
Man pasaulē nevajag pēc laimes iet, man pietiks ar tavējo glāstu!

Ja piepildītos, kaut 5 domas no 100
Tad tā pirmā par tevi, otrā par mums
3,4,5 vien atkārtojums
Tālāk skaitīt nav vērts, vien apmaldīties
Lai tie zina ka mums - īssavienojums!

 

Kaut kas labs, paldies brāl!

I tought we had!

Tā mazliet silti palika! Un ne jau tāpēc, ka krāsni iekurināju! Tāda dīvaina sajūta mani pārņēma. Tik sen neizjusta. Sagribējās tevi apķert un palīst zem segas. Tad ieritināties tev azotē un gulēt ilgi, ilgi, ilgi [kamēr sauli var redzēt pa logu spīdam]. Bet kā jau tu laikam saproti, neizdarīju es to. Žēl, pat ļoti man to gribējās. Labi, nekavēšu tevi vairāk. jauku vakaru!

Kādreiz vajag arī to!

Šodien pārņēma nepārvarama vēlme pateikt kādam paldies!
Protams, es varētu pateikt milzonīgu paldies mammai, tētim, brālim un māsai, jo viņi tiešām ir paši labākie un es viņus neizsakāmi mīlu, bet tas šoreiz nebūs īstais!
Vēl es iedomājos par vissuperīgāko grāmatu tārpiņu, manu otro es, manu prieku un acu raugu, stipro plecu un smieklu avotu [varētu piemeklēt vēl un vēl apzīmējumus šai burvīgajai meitenei], un es tiešām TEV saku neizsakāmi lielu paldies par visu kas ir bijis un vēl noteikti būs [es apsolos drīz aizbraukt mājās], taču arī šis nebūs īstais paldies!
Īstais paldies, kurš atbrīvos mani no šīs gribēšanas pateikt paldies, būs diviem [varbūt ne tikai diviem] citiem cilvēkiem [man pat šķiet, ka nemaz neesmu viņiem teikusi paldies]. Tātad, gribēju pateikt lielu, jo lielu paldies savam onkulim, konkulim un viņa nu jau sievai, par to, ka viņi nolēma apvienoties vienā oficiālumā, proti, ģimenē un par to, ka arī es tur biju. Jautāsi kas tad tik īpašs kāzās? Nu lūk, man tā bija diena, kad es tiešām darīju to, ko es gribu [ja mana spožā atmiņa mani neviļ, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādas reizes]. Visu dienu es pavadīju starp starojošiem cilvēkiem, baudīju daudz garšīga šampanieša, izdejojos ar savu jauko krusttēvu un, jā, arī tas, kas gan mazliet neietilpa svinīgajā daļā [un labi vien ir], bija pilnīgi un absolūti mana griba. Jā, es to gribēju un jā, [hmmmm] man bija pilnīgi [nu varbūt ne gluži pilnīgi, bet nu daudz gan] nospļauties par to, ko citi pēc tam teiks. Pēc šī vakara nakts esmu mazliet pieņēmusies prātā [vismaz drusciņ jau tiešām] un sapratusi, ka patiesībā ir riktīgi labi, un par to liels paldies TEV!
Un šis milzīgais paldies tikai pēc vienas bildes atkal ieraudzīšanas.

Un paldies arī foršajai tantei par bildi!

Varbūt arī šoreiz?

ar papirosu izkūp dzīve gaisā

un rupucis pa mājas trepēm kāpj

ak mana lidojošā mana īsā skaistā

ak mana nolādētā kā lai tevi glābj

uz māju četri pakāpieni

un stundām rupucis uz katra atpūšas

mēs bijām divatā mēs esam ļoti vieni

uz tevi četri akmens pakāpieni

/K. Elsbergs/