Nespēju sevi atturēt no kāda ieraksta pārlasīšanas. Lai gan tas bija mēnešus 2 atpakaļ, ir sajūta, ka tu šobrīd stāvi man blakus un savā viegli samtainajā balsī to lasi. Patiesībā es te sēžu un ļoti, ļoti nepacietīgi gaidu tevi mājās. Kāpēc? Jo sen es neesmu runājusi galīgas muļķības pirms aizmigšanas, un, zini, tas man izdodas tikai ar tevi. Nenoliegšu, arī par mazajiem šodienas smiekliņiem gribu tev pastāstīt. Un vispār gribu runāt daudz un dikti, un šoreiz pat nebūs svarīgi, vai tu klausies vai nē.
Nepārproti, tās nav tādas skumjas, kādas mani mēdza pārņemt tajos drēgnajos rudens vakaros pagājušo gad. Šīs ir tās patīkamās, kuru veiksmīga ārstēšana mēdz novest pie mistisku radījumu rašanās (jā, jā, runa ir par pingvīniem), tās, kuras palīdz uz dzīvi paskatīties ar smaidošām acīm.
Apsoli, ka tu vienmēr atcerēsies to, ka es nekad nebūšu liela, dziļi sirdī es vienmēr būšu mazs, mazs pingvīniņš. Un vēl es gribu, lai tu nebeidz bārstīt tās gudrās domas, man patīk viņās klausīties (labāk tomēr laikam lasīt). Bet vispār es gribu, lai tu dzirdētu dziesmu, kas skan, viņa ir riktīgi forša (arī iepriekšējā tāda bija).
