Nobirdini pelnus, ja Tu atkal pīpē.

Nejauši uzgāju, un ziniet, kā jau visi citi Viņa darbi, arī šis manas domas piesaistīja uz ilgāku laiku.

 

 

Staiceliete

"es klusēšu par visu to
kad ragulopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies"

kad ragulopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
"jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs"

"es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
“ja būtu brīva dotu pasi"

"bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus"
"kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod"
un laipiņa pār upi dus

no acīm riņķi atkāpsies
"es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies"
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita

/K.Elsbergs/

Lilijas vienmēr bijušas mana mīļākās puķes.

Kad vienā mājā manā istabā ir sakoncentrēta apmēram nedēļu ilga puķu izdalītā smarža, bet otrā mājā tā tikai sāk izplatīties, es sēžu kaut kur pa vidu starp visu, kas kādreiz bijis un varbūt būs.
Un godīgi, man reibst galva no tā, cik patiesībā viss ir skaisti, jo ne jau ziedēšanā, manuprāt, ir tā patiesā bauda, bet gan sajūtās, ko atstāj istabā tikko ienesta lilija. Tā nemanāmi piepilda istabu ar sajūtu, ar emociju un galu galā arī ar prieku.
Man reibst galva arī no tā, cik patiesībā maza, trausla un neaizskarama es sajūtos ikreiz, kad ielūkojos puķes sirdī. Tikai patiesums un nekas lieks ir tas, kas tev raugās pretī.
Un lai gan cilvēki mēdz radīt šādu pašu sajūtu karuseli, kas nemanot un nejautājot ierauj tevi sevī, lai kaut kur atkal izmestu ārā, puķes tomēr ir vieglāk mainīt, nekādu pārmetumu, tikai atkal jaunas sajūtas.
Galu galā, varbūt tomēr kādu citu reizi.