Pareizais skats aiz loga un pareiza mūzika fonā, neviļus iedzen mani stūrī, nostādot aci pret aci ar domām par mainību un dabas (arī cilvēka) nepastāvību. Arī es sevī beidzot atradu sadaļu, kas par to atbild, un secināju, ka tā kādu laiku jau ir bijusi darbībā.
Beidzot esmu iemācījusies viegli palaist. Nemaz nevajadzēja tik ilgu laiku. Dažas smagas reizes un, redzi, viņš ir palaists bez jebkādiem aizkavējumiem un atstātām pēdām tikko uzsnigušā sniegā.
Arī nesenā ciemošanās Jelgavas pusē nepalika bez sekām, tiesa gan labām. Tieši tā, man ir pilnīgi nospļauties [ilgi domāju, vai šis vārds būs pareizais, bet nevarēju atrast labāku] par to, cik nepareizi vai nepieņemami tev tas šķiet. Samierinies, tā ir mana dzīve un es viņu dzīvoju tieši tik nepareizi, cik man patīk. Es neizlikšos, ka man nepatīk traki ballēties, ignorēt kādu vai vienkārši reizi pa reizei uzvesties nepiedienīgi, es nemelošu, ka man patīk tavs mammas adītais džemperis vai man garšo tavas piededzinātās pankūkas. Es dzīvoju sev un beidzot to esmu pilnībā sapratusi un nemainīšu savas domas.
Pat kļuva vieglāk. laikam jau tā ir, ka dažreiz vajag to visu uzlikt uz papīra (šajā gadījumā uz virtuāla).
