Kad šorīt piecēlos, domāju, ka šī būs vienkārši jauka diena, kurā uzrakstīšu vienu no saviem eksāmeniem un iemācīšos kādu jaunu deju soli. Tā es domāju, bet kā mēs labi zinām, ne viss notiek tā, kā mēs domājam.
Sāku es dienu ar mazliet ierastu agru celšanos, lai es pietiekami daudz laika varētu veltīt pamošanās procesam. Kad nonācu universitātē nedaudz atkārtoju vajadzīgo priekšmetu un tad jau devos arī uz savu eksāmenu. Kā jau plānots, pēc tā man bija brīvs laiks, lai mazliet pafilmētu kādu pāri, kurš vienmēr mani iepriecina ar savu jauko salsas dejošanu. Viņiem pat lietus nebija šķērslis! Tad jau arī bija pienācis brīdis, kad pati varēju doties mazliet iekustināt sevi un iemācīties kādu jaunu hip-hop soli. Brīdī, kad sākās deju nodarbība, manā priekšā nostājās cilvēks, kurš manai dienai spēja piešķirt pamatīgu nokrāsu (es teiktu, ka tādu izteikti zaļu). Bez deju soļiem šis cilvēks sniedza papildporciju jau tā manai lielajai vēlmei iet dejot, kā arī lika aizdomāties par lietām, kuras ikdienā tiek noliktas mazliet maliņā. Stāvot un klausoties pieķēru sevi plati smaidām, jo tas, ko viņš stāstīja, bija tik patiesi un nekas melots arī netika. Izejot no deju zāles, nebija tā, kā ir parasti, kad aizverot durvis tiek aizvērta arī tā pasaule, kas bija tur iekšā. Šoreiz tā nāca man līdzi un arī šobrīd sēž man blakus.
Jau kuro stundu nespēju sevi atraut no domām par dejām vai to, kādā valodā tad mēs katrs runājam un to ar kādu atdevi es daru to, ko es daru. Pat vārdos īsti nesanāk ietērpt tās domas un sajūtas, kuras iekšā taisa mazu ūdenskritumu. Pa galvu skraida daudz jautājumi, kam pa vidu maisās mūzika, sajūtas un vēlme sākt. Zinu, ka nedrīkst apstāties pie vēlmes.
Ir dienas, kurās tev šķiet, ka viss būs jauki, līdz brīdim, kad notiek kas tāds pēc kā ir vairāk kā jauki. Daudz vairāk. Man tāda diena bija šodien. Šī bija diena, kura paliks man atmiņā kādu laiciņu. Kādu ilgu laiciņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru