Pirms dažām dienām manā dzīvē bija tā situācija, kad vienīgais, kas ir galvā, bija jautājums - kāpēc tieši tagad? Konkurētais mirklis un pat visa diena nebija no tām patīkamākajām. Man tika atņemts kas tuvs, kas bija paspējis kļūt par diezgan dārgu (lieki piebilst, ka tā nebija mana izvēle). Brīdis nebija piemērotākais, lai kas tāds notiktu, lai mani kas iekšēji sagrautu, bet es dzīvoju ar ticību, ka visam, kas notiek, tam tieši tā arī ir jānotiek, un es dziļi sirdī arī ticēju, ka es no šī visa, arī ko iegūšu.
Šoreiz tas ieguvums nāca negaidīti ātri - tā bija mana lielā iespēja pārvarēt sevi, pārkāpt pāri dusmām, sāpēm un lielai vilšanās sajūtai, iespēja grūtā brīdī savākt sevi kopā un neļaut apkārtējiem pamanīt, ka iekšā viss ir sagriezies kājām gaisā.
Nemāku teikt, cik ļoti man tas izdevās, bet domāju, ka diezgan labi. Un rezultāts tam visam arī nav slikts. Galu galā, es nemaz nesūdzos par vietu, kur esmu nonākusi, cilvēkiem man apkārt un iespējām, kas tiek dotas ik uz stūra.
Katrs zaudējums ir arī ieguvums. Šoreiz mans zaudējums bija gana smags, gana negaidīts un, godīgi, arī gana sāpīgs, bet ieguvumu summa ar katru dienu turpina augt (jācer, ka drīz tā pārsniegs zaudējuma summu).
Paldies visiem, kas palīdz, kas ir blakus, kas smaida, kas smīdina un kas vienkārši novērš domas.
Un tad ir īpašais paldies par spēju iekšējā virpuļa brīžos palīdzēt salikt visu pa plauktiņiem un par "safe place" radīšanu. Tas dikti noder. Būs mazliet grūti kādu laiciņu iztikt bez mana sakārtotāja, bet gan jau es kaut kā to mācēšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru