Pēdējo mēnešu laikā arvien nonāku pie domām par egoismu un kopējo labumu. Tas lielais jautājums, kas ik pa laikam izlien ārā, ir - uz kurieni virzās organizācija/uzņēmums/komanda, ja, lemjot par tai svarīgām lietām, cilvēki domā tikai par savu personīgo labumu vai kādas mazākas grupas labumu, bet ne par kopējo, par to, ko tad visa komanda iegūs no tā un kāds ir komandai labvēlīgākais ceļš.
Diezgan skumji, ja šāda situācija tiešām izveidojas un tu esi tajā saprātīgajā pusē, tajā, kur cilvēki domā par kopējo labumu un tālāku attīstību, bet vairākumam interesē tikai personīgais labums vai kāda indivīda (kurš acīmredzot ir apdāvināts ar lieliskām oratora spējām un izcilu pārliecināšanas māku) ieguvums.
Tajā brīdī es nonāku pie grūtās izvēles - palikt un mēģināt cīnīties pret šo vairākumu, mēģinot ieviest kādu saprāta devu, vai tieši pretēji - aiziet un ļaut, lai tad paši tiek galā ar to, ko sastrādājuši.
Šoreiz (vismaz tuvākajos mēnešos) nedaudz uzkrāšu spēkus un tad jau ar jaunu sparu turpināšu darīt un centīšos pasauli padarīt par labāku vietu (pat, ja tas nozīmē, ka būs daudz reizes jāskrien ar pieri sienā, apsiešu spilvenu ap galvu un turpināšu)!
