Ar ko?
Ar to, ka man viņš ir. Kāds, kurš vienmēr mani sauks par savu maziņo (arī ielas kaķēnu, bet tas jau ir cits stāsts), kāds, kuram es vienmēr varēšu stāstīt galīgākās muļķības un kurš tajās arī pacietīgi klausīsies, kāds, kura padoms man nekad netiks liegts, un galvenais kāds, kurš vienmēr man būs blakus, lai man aizrautos elpa no viņa spēka un maiguma reizē. Jap, tieši tik ļoti satriecošs viņš ir. Lai gan mums gadās arī brīži, kad mūsu viedoklis nu nepavisam nesakrīt un tā rezultātā kāds (visbiežāk jau es) pārspīlē ar savām emocijām, ir vērts tos pārdzīvot, lai tiktu pie tiem mīļajiem un neaizmirstamajiem brīžiem, kurus nav iespējams aizvietot ne ar ko. Mums ir arī savi foršie brīži, kad apkārtējie domā, ka mums kaut kas nav kārtībā ar galvu (man tiešām liekas, ka abi esam mazliet traki). Un tad vēl nāk tie brīži, kuri atstāj zināmu pēcgaršu, kas patiesībā vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ar viņu līdzās man ir dota iespēja izjust visu emociju gammu un uzzināt neaptverami daudz, jo es cenšos mācīties no katra viņa soļa. Tā pat kā es cenšos izbaudīt visu, kas man tiek sniegts un, pateicoties šim burvīgajam cilvēkam man blakus, es esmu spējusi gan iegūt prasmi uzticēties vairāk, gan iegūt lielu devu pašapziņas (kas gan vēl nav ietiekami). Tieši tāpēc:
Es zinu, ka skanēs mazliet iedomīgi, bet tiešām ir grūti būt pieticīgai, ja tev ir labākais. Un man tik tiešām ir labākais brālis visā izplatījumā.
