Čau manu mazo violeto monstriņ,
zinu, ka ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš pēdējās reizes, kad es tev esmu kaut ko rakstījusi, un tas nebija virtuāli, bet šoreiz nu ir tā reize, kad nespēju noturēties, un taustāmu rezultātu tu saņemtu pārāk vēlu, jā tu zini, ka man īpaši nepatīk, ja mani pārsteigumi ir jāgaida pārāk ilgi. Varbūt tev rodas jautājums - ko tad es tev gribu pateikt, ka ir šitik oficiāli jāizdarās un nepietiek ar vienkāršu skype saraksti. Nu tad klausies.
Vēl tikko sarakstījos ar tevi un sapratu, ka man ir vēl tikai viena iespēja tevi satikt pirms tu dodies prom (un es protams to izmantošu). No vienas puses jau it kā nekas tāds nemaz nav, tikai 2 mēneši bez tevis. BET neapšaubāmi man tas ir kas vairāk. Kāpēc?
1. Es jau tagad zinu, ka man bus grūti izturēt tik ilgu laika posmu bez mūsu ierastajām samaitāšanās reizēm, kuras neapšaubāmi bija vasaras neatņemama sastāvdaļa un kurās tika pārrunāts tik neiedomājami daudz tematu, ka kādam šķistu, ka tas vispār nav iespējams. Šie mūsu jaukie, parasti vakara pasākumi man noteikti pietrūks, bet vari neraizēties visas vasaras garumā es būšu uzkrājusi spēkus kārtīgam samaitāšanās maratonam, no kura tev nebūs iespējas atteikties.
2. Man būs grūti bez cilvēka, kuram, kā pati teici, var vienkārši piezvanīt un pateikt, ka vajag izkratīt sirsniņu vai vienkārši piedzerties (kaut gan parasti tiek līdzēts ar 1.). Tu ļoti labi zini, ka otra tāda man nav ( tuvu stāvoši gan). Tāpēc tev būs jāgaida manas virtuālās sirds kratīšanas, kas varētu būt diezgan interesantas, ja ņem vērā, ka kādu laiku viņas būs bezatbildes.
3. Arī mana kāre pēc jaunām fotogrāfijām (vairāk ar tevi tajās) skums pēc tevis. Jā, jā, es jau vienmēr varu pajautāt kādai no tām piecām tikpat ļoti bildes mīlošajām meitenēm, ko visticamāk es arī darīšu, jo nekas cits jau man neatliks..........
Tie ir tikai nedaudzi iemesli, kāpēc šī vasara būs savādāka. Atzīšos, par spīti visam ceru, ka šī būs varen laba vasara, kaut gan tā noteikti nebūs tik laba, kāda būtu, ja tu būtu te.
Un vispār es tev gribēju pateikt vēl daudz vairāk piemēram to, ka tu esi diezgan neatņemama sastāvdaļa manā dzīvē, jo nu bez tevis nekur. Tu jau zini, kā man mēdz iet ar to sajūtu un emociju ietērpšanu vārdos, man labāk sanāk izģērbt (giggle) (smaidiņš, kas vienmēr saistīsies ar tevi). Jūti, diezgan daudz saku, ka tu jau zini, un tā jau arī ir, tu zini par mani tik daudz un jūti vēl vairāk. Godīgi sakot, man šķiet, ka nemaz nespētu tev samelot, tu mani uzreiz atkostu. Un es neteiktu, ka melošana man nepadodas. Nebiju domājusi, ka to izdarīt būs tik sarežģīti, gribas tik daudz pateikt, bet ārā nāk vien nesaprotami vārdi, kas neko nepasaka, tāpēc nedaudz aizņemšos Freimaņonkuļa vārdus :
Tu esi tāda viena,
No mākoņiem ar pienu,
No tevis nodzerties,
Kā Minhauzenam uzticēties
Jā, diezgan ļoti es tā šobrīd domāju. Prieks, ka tu uztvēri vēl to visu, kas aiz šiem vārdiem slēpjas tik profesionāli kā Pasaules čempions paslēpēs (ja vien tāds būtu). Apsolos tevi nelikt mierā ar savām sajūtu gleznām (neaizmirsti regulāri pārbaudīt savu e-pasta kastīti).
Tagad tikai atliek tev pateikt LIELU attā, iedot kaudzi buču pirms tu aizlido tālēs zilajās un nosūtīt mīļus, mīļus apskāvienus, bet tas viss, protams, virtuālajā pasaulē. Ceru, ka tu skumsi pēc mums, jo mēs tevi gaidīsim mājās! :*
Pē.eS. Ir tomēr mazliet labi apzināties, ka daļa no manis visu laiku, kamēr es mēģināšu sevi izklaidēt, baudīs laiku kādā citā zemē.
