Laikam beidzot sagaidītais sniegs arī man ir atnesis zināmu vēsuma devu. Ne gluži tādu, kas liek uzvilkt kājās vilnas zeķes un palīst zem segas, bet gan tāds, kurš tikai mazliet liek manīt, ka tūlīt, tūlīt būs jāpāriet uz citas sezonas apģērbu.
Vai tas ir labi? Nemāku teikt.
Vai tas ir vajadzīgi? Pavisam noteikti.
Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri tic, ka visam ir jānotiek tieši tā, kā tas notiek un ka, lai cik ļoti mums gribētos domāt, mēs nu nekādi nespējam ietekmēt savu likteni. Tas jau sen ir sarakstīts un, diemžēl vai par laimi, mēs paši neesam tā scenārija autori.
Punkts. Komats. Jautājuma zīme. Daudzpunkte. Neatkarīgi no tā, kāda pieturzīme man šobrīd būtu jāliek, es zinu, ka to varu darīt nešaubīgi, esot pārliecinātai, ka tieši tai pieturzīmei, tieši tur, tieši tajā laikā ir jāatrodas.
Skan jau labi. Un es tik tiešām tā šobrīd jūtos, tikai žēl, ka šis mirklis/vakars/nakts ir pārāk īss.
Kas to lai zina, vai rīt nepiecelšos ar sasārtušām acīm vai tieši pretēji ar platāko smaidu, kādu vien spēju veltīt dienai, cilvēkiem un pasaulei?!
Tur jau tas āķis, ka neviens nezina. Neviens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru