Par to pašu.

Tīšām vai gluži nejauši esmu attapusies jaunā gadā ar gluži jaunām domām.
No kaut kā ir jāatsakās, lai būtu vieta kam jaunam, bet, godīgi sakot, man nemaz nav sajūta, ka es no kaut kā būtu atteikusies vai ka man kas būtu atņemts (ja neskaita manu racionālo domāšanu). Tieši pretēji ir sajūta kā Ziemassvētkos. Tajos, kad vēl nedomāju par citu iepriecināšanu un apdāvināšanu, bet tikai saņēmu dāvanas. Ar to maza bērna mirdzumu acīs skaties uz krāsainajos papīros iesaiņotajām dāvanām un mēģini uzminēt, kura pienāksies tev. Un tas prieks, kad, atverot dāvanu, iekšā ieraugi tik ilgi kāroto lelli vai burvīgu rotu komplektu.
Lūk, šo prieku šķiet esmu paņēmusi līdzi un glabāju sev tuvu, tuvu skaisti iesaiņotā kastītē, ik pa laikam nedaudz paceļot vāciņu un palaižot gaisā prieka sajūtu, lai virmo.
Tieši prieks ir mans pēdējā laika biežākais stāvoklis. Tas gan mazliet novirza domas slinkuma virzienā, taču ik pa laikam vajag atļauties arī to. Labi, pēdējā laikā slinkums ir pārāk biežs viesis, un man pat ir lielas aizdomas, ka es zinu, kas pie tā visa vainojams. Lai gan neteiktu, ka esmu liela apņemšanos fane, šodien viena pie manis atnāca - sabalansēt slinkumu ar aktīvu strādāšanu (protams ar strādāšanas lielu pārsvaru). Tas gan nebūt nenozīmē pavasara izdzīšanu no galvas, jo man tīri labi viņš tur patīk. Un vai tad nav veselīgi laiku pa laikam aizmirsties ikdienā, ļaujot sapņainām domām pārņemt tevi? Es saku, ka ir.
Vispār sākumā biju domājusi šo kā tādu iedvesmojošu jauna sākuma ierakstu, bet laikam atkal novirzījos no tās tēmas. Kaut gan varbūt nemaz ar tik ļoti nē.
Par to iedvesmošanos. Ir sasodīti labi saprast, ka tev blakus ir cilvēki, kuri palīdz tev radīt ko jaunu un neprātīgu, ko tādu, kas bez viņu atbalsta un palīdzības nebūtu paveikts. Man šodien ir lielā paldies diena. Un paldies es gribu teikt visiem, kas ir ar mani gan darbos, gan nedarbos. Jūs esat labākie! Un milzīgs paldies kādam īpašam cilvēkam, kurš spēj pat vissliktāko dienu padarīt par maziem svētkiem. Es zinu, ka mums gadās arī savi nesaskaņu mirkļi, bet tie salīdzinājumā ar abpusējo ieguvumu ir tāds sīkums vien. Paldies, ka tu nebeidz mani pārsteigt, iedvesmot un dāvāt man tik daudz iemeslus smaidīt. Ir tik labi apzināties, ka tev blakus ir šāds cilvēks, kurš spēs tevi nomotivēt pat visbezcerīgākajā situācijā. Paldies! Tu biji, esi un vienmēr paliksi vissatriecošākais brālis visā izplatījumā, nemaz nerunājot par šo planētu.
Nu tā. Mans Jaunais gads ir iesācies patiesi labi. Ceru, ka ne man vienīgajai!