Protams, es varētu pateikt milzonīgu paldies mammai, tētim, brālim un māsai, jo viņi tiešām ir paši labākie un es viņus neizsakāmi mīlu, bet tas šoreiz nebūs īstais!
Vēl es iedomājos par vissuperīgāko grāmatu tārpiņu, manu otro es, manu prieku un acu raugu, stipro plecu un smieklu avotu [varētu piemeklēt vēl un vēl apzīmējumus šai burvīgajai meitenei], un es tiešām TEV saku neizsakāmi lielu paldies par visu kas ir bijis un vēl noteikti būs [es apsolos drīz aizbraukt mājās], taču arī šis nebūs īstais paldies!
Īstais paldies, kurš atbrīvos mani no šīs gribēšanas pateikt paldies, būs diviem [varbūt ne tikai diviem] citiem cilvēkiem [man pat šķiet, ka nemaz neesmu viņiem teikusi paldies]. Tātad, gribēju pateikt lielu, jo lielu paldies savam onkulim, konkulim un viņa nu jau sievai, par to, ka viņi nolēma apvienoties vienā oficiālumā, proti, ģimenē un par to, ka arī es tur biju. Jautāsi kas tad tik īpašs kāzās? Nu lūk, man tā bija diena, kad es tiešām darīju to, ko es gribu [ja mana spožā atmiņa mani neviļ, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādas reizes]. Visu dienu es pavadīju starp starojošiem cilvēkiem, baudīju daudz garšīga šampanieša, izdejojos ar savu jauko krusttēvu un, jā, arī tas, kas gan mazliet neietilpa svinīgajā daļā [un labi vien ir], bija pilnīgi un absolūti mana griba. Jā, es to gribēju un jā,
Un šis milzīgais paldies tikai pēc vienas bildes atkal ieraudzīšanas.
Un paldies arī foršajai tantei par bildi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru