Silts piens ar kaudzi laimes pa virsu!

Vakar pēc kāda burvīga bloga lasīšanas sāku tā pamatīgi domāt. Pa galvu man skraidīja vairākas lietas, taču visvairāk, laikam, es aizķēros pie domas par atbildēm uz jautājumiem. Un taisnība jau vien bija tam rakstītajam, ka atbildes uz jautājumiem, kuri tevi nomoka ilgi, tā pat kā mīlestība, atnāks brīdī, kad tu to vismazāk gaidi un nav vērts skriet un meklēt kaut ko, ir vienkārši jābauda viss, kas notiek. Lūk, arī šeit sākas problēmas. Teorijā es vienmēr esmu bijusi labāka kā praksē [varbūt ne visos jautājumos, bet šajā gan]. Tāpēc arī šī lieta man ir diezgan grūti izpildāma. Es jau saprotu, ka nevajadzētu kaut ko baigi meklēt un baigi iedziļināties, bet es tā nemāku. Man vajag visu saprast un izprast. Man vajag ne tikai atbildes, bet arī iemeslus. Man nepietiek ar pliku "jā" vai "nē", man vajag viņus nedaudz apģērbt.
Man patīk cilvēki ar dziļām domām. It īpaši tad, ja viņi to visu var tik jauki salikt kopā un ietērpt vārdos. Man patīk [un vairāk kā ļoti] lasīt šīs domas, pēc tam, kad viņas ir ietērptas vārdos. Man patīk. Jo apzinos, ka pati no sevis labāk ārā dodu kaut ko nenopietnu. Vismaz tam ir tendence tā izskatīties, kaut gan apakšā varbūt ir šī pati dziļā doma. Es vienkārši nemāku domas ietērpt smukos vārdos. Man nesanāk. Un varbūt labi vien ir, ka nesanāk, jo savādāk kādam nebūtu tik jauki lasīt kārtējo Leldes garadarbu, un kāds nesāktu domāt vai gadījumā tas nav kaut kā saistīts ar viņu. Tāpēc LŪDZU!
Man pieder tik daudz, bet ES GRIBU VAIRĀK! Jā, jā, egoiste, bet vai tad tāds nav ikviens?! Man patīk vienai apēst šokolādi, jā, arī ar alu es nedalos, nemaz nerunājot par segu, tāpēc labāk neriskē gulēt ar mani kopā. Tas var slikti auksti beigties. Tas vispār var beigties, bet es zinu, ka Tu to negribi, tā pat kā tu negribi 21.50 skriet uz veikalu, jo man būs sagribējies šampanieti. Kā mana mamma teiktu [jā, man patīk viņu citēt] -  skaistums prasa upurus - un, ja Tu gribi redzēt manu smaidu [kas tev tik ļoti patīk], tad nāksies vien Tev skriet uz to veikalu. Bet labāk uzvelc savas adidas botas [ja Tev tādas ir], jo Tu taču negribi nokavēt.
Jā, arī man patīk lasīt Tavus dzejoļus, kuri gan ir mazliet pareizāk pat ļoti pajēli un truli, bet vismaz viņi man uzlabo garastāvokli.
Un vispār es jau ilgi gaidu piparmētru tēju 52 dienas bet nav jau tā, ka es skaitu [tas man atgādināja, ka līdz Ziemassvētkiem tikai 46 dienas]. Tu man kaut ko uzdāvināsi? Ja es piesitīšu ar kāju pie grīdas un uztaisīšu to apbižotās meitenītes seju, tad arī nē? Man pietiktu ar mazumiņu prieka, siltuma, rūpju un mīļuma. Ieliec tos skaistā kastītē un uzsien lielu, rozā banti, un uzdāvini. Es gaidīšu! Es Tev uzadīju zeķes, gan jau patiks, bet ja nē, man vienalga.
Man tikko izkrita mats. Man viņu saglabāt priekš Tevis? Labi, ieliku makā, lai Tev aizvestu, tikai man nav laika pie Tevis braukt. Piedod, bet varbūt arī nē!