trešdiena, 2010. gada 10. novembris

Neveikli!

Tu mani atkal apciemoji, bet šoreiz nevis sapnī, bet skype. Mēs runājām galīgas muļķības, un Tu mani kā vienmēr smīdināji. Mēs neiztikām bez kārtējā strīda un kādas stundas nerunāšanas vienam ar otru, bet es neizturēju [tā parasti ir]. Kā ierasts Tu mani kārdināji un teici, lai es braucu pie Tevis, bet piedod ne tagad. Un, jā, jāatzīstas, es kaut uz mazu mirkli iedomājos, ka atkal ir vasaras vidus un viss ir tik burvīgi un cerīgi, bet kā visam labajam arī šai sapņainajai domai bija jābeidzas. Es nonācu atpakaļ rudenī, kur vairs nav ne ziņas, ne miņas no rozā brillē un cerībā, ka arī šonakt Tu man piezvanīsi, lai vienkārši parunātu, un es kārtīgi neiemigšu līdz brīdim, kad nebūšu beigusi ar Tevi runāt. Es nonācu dienā, kurā es kaut uz mirkli varēju justies labi! Paldies! Un, jā, es arī tagad sēžu pie monitora un tupi smaidu! (sun)

P.S. Frenkam ir ļoti patīkams balss tembrs.!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru