Runājot par spēlēšanos, ir vairāku veidu cilvēki. Ir tie, kuriem spēle ir tikai kā hobijs, lai sevi izklaidētu. Ir arī tie, kuriem spēle jau ir kļuvusi par dzīvi, un, pat ja viņi mēģinātu pārstāt spēlēties, viņi to nespētu, jo tas jau ir kļuvis par neatņemamu viņu dzīves sastāvdaļu.
Nu lūk, es sevi pieskaitu pie vēl trešās grupas. Tie ir cilvēki, kuri ar aizrautību [vismaz manā gadījumā] vēro šos lielos [un dažreiz varbūt ne tik lielos] spēlmaņus. viņi mēdz tā aizraut. Brīžiem pat es tik ļoti noticu viņu spēlei, ka uz brīdi sajūtos kā kauliņš viņu riču račā. Šie spēlmaņi patiesībā ir ļoti interesanti cilvēki, kuriem patiesi tuvu piekļūt var tikai retais. Es neteiktu, ka pazīstu daudz spēlmaņus, bet tie, kurus zinu, ir visnotaļ spilgti. Man patiktu domāt, ka šie spilgtie spēlmaņi uz manis neizmēģina savas jaunākās spēles taktikas. Bet, kur sākas patiesība un beidzas spēle? Es teiktu "You'll never know"!
Lielajiem, spēlēm nav sākuma un beigu, viena uzvara ir iemesls jaunam izaicinājumam, to nevar pabeigt, un tā ir viņu nolemtība un vienīgā bauda.
AtbildētDzēst