Kad vienā mājā manā istabā ir sakoncentrēta apmēram nedēļu ilga puķu izdalītā smarža, bet otrā mājā tā tikai sāk izplatīties, es sēžu kaut kur pa vidu starp visu, kas kādreiz bijis un varbūt būs.
Un godīgi, man reibst galva no tā, cik patiesībā viss ir skaisti, jo ne jau ziedēšanā, manuprāt, ir tā patiesā bauda, bet gan sajūtās, ko atstāj istabā tikko ienesta lilija. Tā nemanāmi piepilda istabu ar sajūtu, ar emociju un galu galā arī ar prieku.
Man reibst galva arī no tā, cik patiesībā maza, trausla un neaizskarama es sajūtos ikreiz, kad ielūkojos puķes sirdī. Tikai patiesums un nekas lieks ir tas, kas tev raugās pretī.
Un lai gan cilvēki mēdz radīt šādu pašu sajūtu karuseli, kas nemanot un nejautājot ierauj tevi sevī, lai kaut kur atkal izmestu ārā, puķes tomēr ir vieglāk mainīt, nekādu pārmetumu, tikai atkal jaunas sajūtas.
Galu galā, varbūt tomēr kādu citu reizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru