Sniegs

Man bija jauks sapnis. Un zini? Tu tur arī biji. Patiesībā tur bija tikai tava seja. Bet man ar to pietika, lai atmestu visam pārējam ar roku un nodotos tavas sejas pētīšanai. Tajā bija kaut kas savādāks. Tev sāpēja. Es gribēju tev palīdzēt, bet kā tad var palīdzēt cilvēka sejai? Sapratusi, ka nevaru tev palīdzēt, es mazliet noskumusi devos tālāk. Pamostoties no sapņa, es tik ļoti gribēju tev piezvanīt un pajautāt vai viss ir kārtībā, bet to neizdarīju, jo zināju, ka tu noteikti nebūsi viens. Bet es nogāju gar tavu logu un es pat ieraudzīju tevi un tu tik tiešām nebiji viens, un tavā sejā atkal bija šī dīvainā izteiksme.