Brīžos, kad ir miers ir pārāk tāls

Pirms dažām dienām manā dzīvē bija tā situācija, kad vienīgais, kas ir galvā, bija jautājums - kāpēc tieši tagad? Konkurētais mirklis un pat visa diena nebija no tām patīkamākajām. Man tika atņemts kas tuvs, kas bija paspējis kļūt par diezgan dārgu (lieki piebilst, ka tā nebija mana izvēle). Brīdis nebija piemērotākais, lai kas tāds notiktu, lai mani kas iekšēji sagrautu, bet es dzīvoju ar ticību, ka visam, kas notiek, tam tieši tā arī ir jānotiek, un es dziļi sirdī arī ticēju, ka es no šī visa, arī ko iegūšu. 
Šoreiz tas ieguvums nāca negaidīti ātri - tā bija mana lielā iespēja pārvarēt sevi, pārkāpt pāri dusmām, sāpēm un lielai vilšanās sajūtai, iespēja grūtā brīdī savākt sevi kopā un neļaut apkārtējiem pamanīt, ka iekšā viss ir sagriezies kājām gaisā.
Nemāku teikt, cik ļoti man tas izdevās, bet domāju, ka diezgan labi. Un rezultāts tam visam arī nav slikts. Galu galā, es nemaz nesūdzos par vietu, kur esmu nonākusi, cilvēkiem man apkārt un iespējām, kas tiek dotas ik uz stūra. 
Katrs zaudējums ir arī ieguvums. Šoreiz mans zaudējums bija gana smags, gana negaidīts un, godīgi, arī gana sāpīgs, bet ieguvumu summa ar katru dienu turpina augt (jācer, ka drīz tā pārsniegs zaudējuma summu).
Paldies visiem, kas palīdz, kas ir blakus, kas smaida, kas smīdina un kas vienkārši novērš domas.
Un tad ir īpašais paldies par spēju iekšējā virpuļa brīžos palīdzēt salikt visu pa plauktiņiem un par "safe place" radīšanu. Tas dikti noder. Būs mazliet grūti kādu laiciņu iztikt bez mana sakārtotāja, bet gan jau es kaut kā to mācēšu.

Mazliet...

Šajās mājās diezgan bieži mani pārņem skumjas vai ilgas pēc kaut kā! To laikam varētu diezgan viegli izskaidrot, bet jebkurā gadījumā es gribētu lai ir savādāk. Es gribētu, lai es vēl joprojām justu to ciešo saikni ar savu otro es un pārējām Z.I.L.L.A.N.S. sastāvdaļām, bet tā nav. Es gribētu, lai man ir prieks nākt mājās no skolas, bet tā nav. Bieži vien es atjēdzos, sēžot istabā un patiesībā neko nedarot. kaut gan man tajā brīdī gribētos samaitāties ar manu grāmatu tārpiņu vai klausīties Lauras asprātīgajās runās, jo lai cik stulbas un muļķīgas viņas būtu, tās man nenormāli uzlabo garastāvokli. Jā, jāatzīst, ka es, dzīvojot te, esmu labāk iepazinusi savu brāli, kas gan nav labi, jo tagad es nevaru izlikties, ka neeksistē tās viņa īpašības, kuras man tiešām nepatīk. Bet gan jau es to iemācīšos darīt arī šeit!
Es zināju, ka vēl neesmu gatava pārvākties, bet nu jau vairs neko!

Sniegs

Man bija jauks sapnis. Un zini? Tu tur arī biji. Patiesībā tur bija tikai tava seja. Bet man ar to pietika, lai atmestu visam pārējam ar roku un nodotos tavas sejas pētīšanai. Tajā bija kaut kas savādāks. Tev sāpēja. Es gribēju tev palīdzēt, bet kā tad var palīdzēt cilvēka sejai? Sapratusi, ka nevaru tev palīdzēt, es mazliet noskumusi devos tālāk. Pamostoties no sapņa, es tik ļoti gribēju tev piezvanīt un pajautāt vai viss ir kārtībā, bet to neizdarīju, jo zināju, ka tu noteikti nebūsi viens. Bet es nogāju gar tavu logu un es pat ieraudzīju tevi un tu tik tiešām nebiji viens, un tavā sejā atkal bija šī dīvainā izteiksme.