Viens vai otrs

Pēdējo mēnešu laikā arvien nonāku pie domām par egoismu un kopējo labumu. Tas lielais jautājums, kas ik pa laikam izlien ārā, ir - uz kurieni virzās organizācija/uzņēmums/komanda, ja, lemjot par tai svarīgām lietām, cilvēki domā tikai par savu personīgo labumu vai kādas mazākas grupas labumu, bet ne par kopējo, par to, ko tad visa komanda iegūs no tā un kāds ir komandai labvēlīgākais ceļš. 

Diezgan skumji, ja šāda situācija tiešām izveidojas un tu esi tajā saprātīgajā pusē, tajā, kur cilvēki domā par kopējo labumu un tālāku attīstību, bet vairākumam interesē tikai personīgais labums vai kāda indivīda (kurš acīmredzot ir apdāvināts ar lieliskām oratora spējām un izcilu pārliecināšanas māku) ieguvums. 

Tajā brīdī es nonāku pie grūtās izvēles - palikt un mēģināt cīnīties pret šo vairākumu, mēģinot ieviest kādu saprāta devu, vai tieši pretēji - aiziet un ļaut, lai tad paši tiek galā ar to, ko sastrādājuši. 

Šoreiz (vismaz tuvākajos mēnešos) nedaudz uzkrāšu spēkus un tad jau ar jaunu sparu turpināšu darīt un centīšos pasauli padarīt par labāku vietu (pat, ja tas nozīmē, ka būs daudz reizes jāskrien ar pieri sienā, apsiešu spilvenu ap galvu un turpināšu)!

Brīžos, kad ir miers ir pārāk tāls

Pirms dažām dienām manā dzīvē bija tā situācija, kad vienīgais, kas ir galvā, bija jautājums - kāpēc tieši tagad? Konkurētais mirklis un pat visa diena nebija no tām patīkamākajām. Man tika atņemts kas tuvs, kas bija paspējis kļūt par diezgan dārgu (lieki piebilst, ka tā nebija mana izvēle). Brīdis nebija piemērotākais, lai kas tāds notiktu, lai mani kas iekšēji sagrautu, bet es dzīvoju ar ticību, ka visam, kas notiek, tam tieši tā arī ir jānotiek, un es dziļi sirdī arī ticēju, ka es no šī visa, arī ko iegūšu. 
Šoreiz tas ieguvums nāca negaidīti ātri - tā bija mana lielā iespēja pārvarēt sevi, pārkāpt pāri dusmām, sāpēm un lielai vilšanās sajūtai, iespēja grūtā brīdī savākt sevi kopā un neļaut apkārtējiem pamanīt, ka iekšā viss ir sagriezies kājām gaisā.
Nemāku teikt, cik ļoti man tas izdevās, bet domāju, ka diezgan labi. Un rezultāts tam visam arī nav slikts. Galu galā, es nemaz nesūdzos par vietu, kur esmu nonākusi, cilvēkiem man apkārt un iespējām, kas tiek dotas ik uz stūra. 
Katrs zaudējums ir arī ieguvums. Šoreiz mans zaudējums bija gana smags, gana negaidīts un, godīgi, arī gana sāpīgs, bet ieguvumu summa ar katru dienu turpina augt (jācer, ka drīz tā pārsniegs zaudējuma summu).
Paldies visiem, kas palīdz, kas ir blakus, kas smaida, kas smīdina un kas vienkārši novērš domas.
Un tad ir īpašais paldies par spēju iekšējā virpuļa brīžos palīdzēt salikt visu pa plauktiņiem un par "safe place" radīšanu. Tas dikti noder. Būs mazliet grūti kādu laiciņu iztikt bez mana sakārtotāja, bet gan jau es kaut kā to mācēšu.

Foto albums

Ir vietas, kuras par spīti tam, ka tās neierindojas mīļāko vietu Top 10, spēj uzjundīt pat ļoti daudz patīkamu, mīļu un sirsnīgu atmiņu. Šo vietu šarmā slēpjas kas mazliet maģisks un mazliet neizprotams. Tās liek smaidīt un priecāties, bet tajā pašā laikā mazliet skumt un ilgoties. 
Nemaz nebiju apjautusi, ka man arī ir vismaz viena šāda vieta. Tā glabā spilgtas atmiņu gleznas, spēcīgu smaržu buķeti un izteiktu garšas maisījumu. Šai vietai ir spēks. Iespējams tāpēc, ka tur kopā vienmēr būts ar cilvēkiem, kuri gan tajā dzīves brīdī, gan šobrīd ir pavisam, pavisam tuvi un mīļi, vai varbūt tāpēc, ka vieta liek kaut uz brīdi aizmirst problēmas. Ļoti iespējams, ka šīs vietas spēks slēpjas kur pilnīgi citur, bet par vienu es esmu pilnīgi droša - spēks tai noteikti ir. 
Lai gan atmiņas, ko šobrīd pāršķirstu, ir ar mazliet skumju piegaršu, bet tas neliedz man smaidīt līdz ausīm un priecāties, ka man ir šādas atmiņas, mirkļi, kurus aizmirst diez vai spēšu un sajūtas, kas bijušos brīžus padara tik īpašus.

Katrs sīkums, kas veido visu mums apkārt esošo, spēj mainīt sajūtas. Un katrs sīkums piedod to īpašo garšu un īpašo auru katrai vietai. Šie mazie sīkumi tad arī veido tās lielās lietas, tāpēc nākamreiz, kad dodies uz kādu jau ierastu vietu, paveries apkārt un varbūt Tu ieraudzīsi kādu sīkumu, kas uz visiem laikiem mainīs sajūtas un atmiņu nokrāsu par šo vietu.

Visvairāk man patīk...

Šodien nolēmu, ka negaidīšu nākamo tramvaju un 4 pieturas iešu kājām. Un šī gājiena mājās laikā es sapratu, ko pavisam jauku. Es tiešām mīlu ziemu, pareizāk, es pavisam noteikti esmu iemīlējusies ziemā.

Pastāv uzskats, ka pavasaris ir rozā briļļu un tauriņu vēderā gadalaiks,savukārt vasara - visskaistākais gadalaiks, bet ziniet, man kā visu gadalaiku absolūtai mīļotājai, tomēr šķiet, ka vislieliskākais, apburošākais, jaukākais un mīļākais gadalaiks ir ziema.

Un šoreiz par pretējo mani nepārliecinās pat puskaili ķermeņi vasaras svelmē, vai bezgalīgas putnu čalas un plaukstošu ziedu reibinošā smarža. Man pietiek ar ziemas svaigumu un žilbinošu baltumu visapkārt, lai kļūtu par pārliecinošu ziemas aizstāvi.

Kad vēl, ja ne aukstākajā laikā, pieglausties otram tik cieši klāt, ka ciešāk vairs nevar?! Nemaz nerunāšu par mandarīnu un karstvīna laiku, kad viss apkārtējais gribot, negribot sāk likties skaistāks un saldāks.

Mana ziemas sajūta pavisam noteikti ir siltāka par jebkuru vasaras sauli, spilgtāka par visām rudens kļavu lapām kopā un saldāka par ikvienu pavasara ziedu.

Ceru, ka arī Tev ziemā ir kaut mazs sīkums, kas tev liek justies labāk!

Lai silts Tev šis vakars!

Kad dari kaut ko jaunu, dari to tā, it kā darītu ikdienā.

Kad šorīt piecēlos, domāju, ka šī būs vienkārši jauka diena, kurā uzrakstīšu vienu no saviem eksāmeniem un iemācīšos kādu jaunu deju soli. Tā es domāju, bet kā mēs labi zinām, ne viss notiek tā, kā mēs domājam. 
Sāku es dienu ar mazliet ierastu agru celšanos, lai es pietiekami daudz laika varētu veltīt pamošanās procesam. Kad nonācu universitātē nedaudz atkārtoju vajadzīgo priekšmetu un tad jau devos arī uz savu eksāmenu. Kā jau plānots, pēc tā man bija brīvs laiks, lai mazliet pafilmētu kādu pāri, kurš vienmēr mani iepriecina ar savu jauko salsas dejošanu. Viņiem pat lietus nebija šķērslis! Tad jau arī bija pienācis brīdis, kad pati varēju doties mazliet iekustināt sevi un iemācīties kādu jaunu hip-hop soli. Brīdī, kad sākās deju nodarbība, manā priekšā nostājās cilvēks, kurš manai dienai spēja piešķirt pamatīgu nokrāsu (es teiktu, ka tādu izteikti zaļu). Bez deju soļiem šis cilvēks sniedza papildporciju jau tā manai lielajai vēlmei iet dejot, kā arī lika aizdomāties par lietām, kuras ikdienā tiek noliktas mazliet maliņā. Stāvot un klausoties pieķēru sevi plati smaidām, jo tas, ko viņš stāstīja, bija tik patiesi un nekas melots arī netika. Izejot no deju zāles, nebija tā, kā ir parasti, kad aizverot durvis tiek aizvērta arī tā pasaule, kas bija tur iekšā. Šoreiz tā nāca man līdzi un arī šobrīd sēž man blakus. 
Jau kuro stundu nespēju sevi atraut no domām par dejām vai to, kādā valodā tad mēs katrs runājam un to ar kādu atdevi es daru to, ko es daru. Pat vārdos īsti nesanāk ietērpt tās domas un sajūtas, kuras iekšā taisa mazu ūdenskritumu. Pa galvu skraida daudz jautājumi, kam pa vidu maisās mūzika, sajūtas un vēlme sākt. Zinu, ka nedrīkst apstāties pie vēlmes.
Ir dienas, kurās tev šķiet, ka viss būs jauki, līdz brīdim, kad notiek kas tāds pēc kā ir vairāk kā jauki. Daudz vairāk. Man tāda diena bija šodien. Šī bija diena, kura paliks man atmiņā kādu laiciņu. Kādu ilgu laiciņu.

Par tiem lielajiem dzīvniekiem.

Jau atkal viņa bloga ieraksts mani neatstāj vienaldzīgu. Un kā gan varētu, ja viņš vienmēr ir spējis domas ietērpt daudz skaistākos vārdos kā es, un par to es viņu vienmēr apskaudīšu. Taču ne jau par skaudību šoreiz. Šoreiz par to, cik ļoti paveicies man ir.
Ar ko?
Ar to, ka man viņš ir. Kāds, kurš vienmēr mani sauks par savu maziņo (arī ielas kaķēnu, bet tas jau ir cits stāsts), kāds, kuram es vienmēr varēšu stāstīt galīgākās muļķības un kurš tajās arī pacietīgi klausīsies, kāds, kura padoms man nekad netiks liegts, un galvenais kāds, kurš vienmēr man būs blakus, lai man aizrautos elpa no viņa spēka un maiguma reizē. Jap, tieši tik ļoti satriecošs viņš ir. Lai gan mums gadās arī brīži, kad mūsu viedoklis nu nepavisam nesakrīt un tā rezultātā kāds (visbiežāk jau es) pārspīlē ar savām emocijām, ir vērts tos pārdzīvot, lai tiktu pie tiem mīļajiem un neaizmirstamajiem brīžiem, kurus nav iespējams aizvietot ne ar ko. Mums ir arī savi foršie brīži, kad apkārtējie domā, ka mums kaut kas nav kārtībā ar galvu (man tiešām liekas, ka abi esam mazliet traki). Un tad vēl nāk tie brīži, kuri atstāj zināmu pēcgaršu, kas patiesībā vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ar viņu līdzās man ir dota iespēja izjust visu emociju gammu un uzzināt neaptverami daudz, jo es cenšos mācīties no katra viņa soļa. Tā pat kā es cenšos izbaudīt visu, kas man tiek sniegts un, pateicoties šim burvīgajam cilvēkam man blakus, es esmu spējusi gan iegūt prasmi uzticēties vairāk, gan iegūt lielu devu pašapziņas (kas gan vēl nav ietiekami). Tieši tāpēc:

Es zinu, ka skanēs mazliet iedomīgi, bet tiešām ir grūti būt pieticīgai, ja tev ir labākais. Un man tik tiešām ir labākais brālis visā izplatījumā.

Draugs

Iedvesma.
Vārds, kas liek kārtējo reizi līmēt kopā vārdu virtenes ar cerību, ka šoreiz tās izteiks ko vairāk par vienkāršiem vārdiem.
Vēl joprojām, nespēju apslāpēt iekšā burbuļojošās emocijas un sajūtas. Ko tādu ir iespējams izraisīt tikai cilvēkiem, kuri iekšēji tev ir bijuši tuvi. Iespējams tu neesi viņu nekad dzīvē saticis, bet tā sajūta, ka tu esi viņa draugs. Tāda man radās jau labu laiku atpakaļ, es pat teiktu sen. Un ir vēl arvien. Interesanti kā ar dzeju kāds var kļūt tik tuvs un, jā, mīļš.
Vakardiena man atgādināja, cik skaisti ir būt sarežģīti vienkāršam un vienkārši sarežģītam. Paldies. Šāds vakars, kas man bija vajadzīgs.
Lūk, arī maza daļa, kas aizķērās, šķiet vis dziļāk, vismaz uz kādu laiku.

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts

mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums


mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķērt tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien 

mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts 

tā tas mās 

Dzērvenes sniegā.

Laikam beidzot sagaidītais sniegs arī man ir atnesis zināmu vēsuma devu. Ne gluži tādu, kas liek uzvilkt kājās vilnas zeķes un palīst zem segas, bet gan tāds, kurš tikai mazliet liek manīt, ka tūlīt, tūlīt būs jāpāriet uz citas sezonas apģērbu.

Vai tas ir labi? Nemāku teikt.

Vai tas ir vajadzīgi? Pavisam noteikti.

Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri tic, ka visam ir jānotiek tieši tā, kā tas notiek un ka, lai cik ļoti mums gribētos domāt, mēs nu nekādi nespējam ietekmēt savu likteni. Tas jau sen ir sarakstīts un, diemžēl vai par laimi, mēs paši neesam tā scenārija autori.

Punkts. Komats. Jautājuma zīme. Daudzpunkte. Neatkarīgi no tā, kāda pieturzīme man šobrīd būtu jāliek, es zinu, ka to varu darīt nešaubīgi, esot pārliecinātai, ka tieši tai pieturzīmei, tieši tur, tieši tajā laikā ir jāatrodas. 

Skan jau labi. Un es tik tiešām tā šobrīd jūtos, tikai žēl, ka šis mirklis/vakars/nakts ir pārāk īss. 

Kas to lai zina, vai rīt nepiecelšos ar sasārtušām acīm vai tieši pretēji ar platāko smaidu, kādu vien spēju veltīt dienai, cilvēkiem un pasaulei?!

Tur jau tas āķis, ka neviens nezina. Neviens.

Par to pašu.

Tīšām vai gluži nejauši esmu attapusies jaunā gadā ar gluži jaunām domām.
No kaut kā ir jāatsakās, lai būtu vieta kam jaunam, bet, godīgi sakot, man nemaz nav sajūta, ka es no kaut kā būtu atteikusies vai ka man kas būtu atņemts (ja neskaita manu racionālo domāšanu). Tieši pretēji ir sajūta kā Ziemassvētkos. Tajos, kad vēl nedomāju par citu iepriecināšanu un apdāvināšanu, bet tikai saņēmu dāvanas. Ar to maza bērna mirdzumu acīs skaties uz krāsainajos papīros iesaiņotajām dāvanām un mēģini uzminēt, kura pienāksies tev. Un tas prieks, kad, atverot dāvanu, iekšā ieraugi tik ilgi kāroto lelli vai burvīgu rotu komplektu.
Lūk, šo prieku šķiet esmu paņēmusi līdzi un glabāju sev tuvu, tuvu skaisti iesaiņotā kastītē, ik pa laikam nedaudz paceļot vāciņu un palaižot gaisā prieka sajūtu, lai virmo.
Tieši prieks ir mans pēdējā laika biežākais stāvoklis. Tas gan mazliet novirza domas slinkuma virzienā, taču ik pa laikam vajag atļauties arī to. Labi, pēdējā laikā slinkums ir pārāk biežs viesis, un man pat ir lielas aizdomas, ka es zinu, kas pie tā visa vainojams. Lai gan neteiktu, ka esmu liela apņemšanos fane, šodien viena pie manis atnāca - sabalansēt slinkumu ar aktīvu strādāšanu (protams ar strādāšanas lielu pārsvaru). Tas gan nebūt nenozīmē pavasara izdzīšanu no galvas, jo man tīri labi viņš tur patīk. Un vai tad nav veselīgi laiku pa laikam aizmirsties ikdienā, ļaujot sapņainām domām pārņemt tevi? Es saku, ka ir.
Vispār sākumā biju domājusi šo kā tādu iedvesmojošu jauna sākuma ierakstu, bet laikam atkal novirzījos no tās tēmas. Kaut gan varbūt nemaz ar tik ļoti nē.
Par to iedvesmošanos. Ir sasodīti labi saprast, ka tev blakus ir cilvēki, kuri palīdz tev radīt ko jaunu un neprātīgu, ko tādu, kas bez viņu atbalsta un palīdzības nebūtu paveikts. Man šodien ir lielā paldies diena. Un paldies es gribu teikt visiem, kas ir ar mani gan darbos, gan nedarbos. Jūs esat labākie! Un milzīgs paldies kādam īpašam cilvēkam, kurš spēj pat vissliktāko dienu padarīt par maziem svētkiem. Es zinu, ka mums gadās arī savi nesaskaņu mirkļi, bet tie salīdzinājumā ar abpusējo ieguvumu ir tāds sīkums vien. Paldies, ka tu nebeidz mani pārsteigt, iedvesmot un dāvāt man tik daudz iemeslus smaidīt. Ir tik labi apzināties, ka tev blakus ir šāds cilvēks, kurš spēs tevi nomotivēt pat visbezcerīgākajā situācijā. Paldies! Tu biji, esi un vienmēr paliksi vissatriecošākais brālis visā izplatījumā, nemaz nerunājot par šo planētu.
Nu tā. Mans Jaunais gads ir iesācies patiesi labi. Ceru, ka ne man vienīgajai!

Mazā bilance!

"Gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš"
/O.Vācietis/
Šoreiz gan sanāks mazliet citādāk. Vai tas nozīmē, ka arī straujiem soļiem tuvojošais Jaunais gads būs citādāks? Gribas cerēt, ka jā.
Neteiktu, ka šis ir bijis slikts, nebūt nē. Kā nekā ir iepazīti cilvēki, bez kuriem šobrīd jau ir grūti iedomāties manu ikdienu. Tik krāsaini, pozitīvi, uzlādējoši, iedvesmojoši, neaizmirstami, patīkami, darbīgi, aizraujoši [un vēl, un vēl labu īpašības vārdu varētu piemeklēt šiem cilvēkiem] ir tie, kuri nu jau neatgriezeniski ir ienākuši manā dzīvē šogad. Ir piedzīvots arī sasodīti daudz priecīgu brīžu. Visi mazie un lielie laimes mirkļi ir iemesls dzīvot. Un vispār tās sajūtas, kuras mani pārņem atceroties šo gadu ir tik labas, lai es varētu atļauties teikt, ka šis ir varen izdevies gads. Arī tā līdz galam sapratu, ka esmu apmierināta ar to, kur šobrīd atrodos. Tam visam vienkārši bija tā jānotiek.
Tieši tāpēc Jaunajā gadā gribas tik pat daudz un varbūt pat mazliet vairāk neaizmirstamu emociju, cilvēkus, kas tev liek smaidīt un priecāties par dzīvi, vēlēšanās, kuras piepildās, virsotnes, gan tikko uzstādītas, gan jau sasniegtās, smaidus un ko tur liegties arī mazu, Jaungada rūķa atnestu brīnumu.
Ar smaidu un patīkamu kņudoņu varu teikt - gads ir prieks no abiem galiem un... pa vidu? Un pa vidu smaids!

Smaidīgā dziesma!

Jāapgūst, kas neapgūts, lai par lejām kalni kļūst.

Ilgi domāju par pareizāko sākumu. Vairākas reizes nodzēsu pilnīgi visu un sāku no jauna. Bet tad es sapratu, ka arī šeit, gluži tā pat kā dzīvē, nav tāda pareizā sākuma. Tev varbūt šķiet, ka tevis izvēlētais pirmais solis ir pareizs, bet tā tas mēdz būt jau tikai iepriekš sarakstītos scenārijos un iestudētās dejās. Darot kādu lietu pirmo reizi, bez instrukcijas, visticamāk tavs pirmais solis nebūs tas ideālākais, bet tieši tāpēc tev būs visi nākamie, lai to labotu, ja vien jau ar pirmo tu nebūsi iekāpis pamatīgā grāvī, no kura vairs nevar tikt ārā. Kā lai zin, zem kura lauciņa neslēpjas dziļā bedre? Nekā. Mēģini, riskē, baidies! Galvenais nepaliec stāvot, tikai tāpēc, ka neesi pārliecināts par pareizo soli. Vienmēr taču pastāv garākais ceļš. Protams, tas prasīs vairāk laika, darba un piepūles, bet beigās tu nonāksi tur, kur vēlies būt. Un vai tad tas nav tā vērts? Es teiktu, ka noteikti ir. Bailes un nedrošība tikai piešķir dzīvei krāsas. 

Lai gan pati šobrīd stāvu nelielu baiļu un nedrošības priekšā, dzīve tomēr šķiet gana jauka, lai es spētu katrā dienā ieraudzīt ko labu. Es melotu, ja teiktu, ka ir tāda diena, kurā es kaut vienu reizi sev nepajautāju - vai vieta, kur es šobrīd atrodos, ir tā, kur es vēlos būt. Tieši tāpēc es katru dienu mēģinu to noskaidrot, katru dienu mēģinu atklāt kaut ko jaunu par sevi un savām patiesajām vēlmēm. Jā, dažreiz tas nozīmē iesaistīties tur, kur tu nemaz nejūties tik labi, bet tu to neuzzinātu, ja vienkārši stāvētu malā. Tieši tādā veidā pēdējo pāris mēnešu laikā es par sevi esmu atklājusi vairāk kā būtu cerējusi un gaidījusi. Tas gan nenozīmē, ka es pie tā apstāšos, nebūt nē. Manī ir vēl pietiekami daudz aisbergu, lai es samierinātos ar to, kas ir atklāts. Kādam varbūt liksies, ka esmu atradusi sevi, bet tā nav. Pagaidām ir tikai mazās lietas, kuras, cerams, kopā veidos to lielo. Tāpēc man atliek tikai un vienīgi dzīvot katru dienu ar smaidu un mazo nedrošību, sperot katru nākamo soli. Iesaku to darīt visiem.

vilnas zeķes kājās. gaidu tevi mājās

lieks.

nieks.

acīmredzamais prieks.

nokāp no jumta mājas.

redzi, man ir siltas kāas.

man ir arī sāpes.

gluži kā tev slāes.

neskrien prom, paliec.

ne jau tu esi lieks.

aizver durvis aiz manis.

tikai lūdzu bez skaņas.

viņai nepiestāv dusmas.

Nobirdini pelnus, ja Tu atkal pīpē.

Nejauši uzgāju, un ziniet, kā jau visi citi Viņa darbi, arī šis manas domas piesaistīja uz ilgāku laiku.

 

 

Staiceliete

"es klusēšu par visu to
kad ragulopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies"

kad ragulopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
"jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs"

"es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
“ja būtu brīva dotu pasi"

"bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus"
"kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod"
un laipiņa pār upi dus

no acīm riņķi atkāpsies
"es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies"
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita

/K.Elsbergs/

Lilijas vienmēr bijušas mana mīļākās puķes.

Kad vienā mājā manā istabā ir sakoncentrēta apmēram nedēļu ilga puķu izdalītā smarža, bet otrā mājā tā tikai sāk izplatīties, es sēžu kaut kur pa vidu starp visu, kas kādreiz bijis un varbūt būs.
Un godīgi, man reibst galva no tā, cik patiesībā viss ir skaisti, jo ne jau ziedēšanā, manuprāt, ir tā patiesā bauda, bet gan sajūtās, ko atstāj istabā tikko ienesta lilija. Tā nemanāmi piepilda istabu ar sajūtu, ar emociju un galu galā arī ar prieku.
Man reibst galva arī no tā, cik patiesībā maza, trausla un neaizskarama es sajūtos ikreiz, kad ielūkojos puķes sirdī. Tikai patiesums un nekas lieks ir tas, kas tev raugās pretī.
Un lai gan cilvēki mēdz radīt šādu pašu sajūtu karuseli, kas nemanot un nejautājot ierauj tevi sevī, lai kaut kur atkal izmestu ārā, puķes tomēr ir vieglāk mainīt, nekādu pārmetumu, tikai atkal jaunas sajūtas.
Galu galā, varbūt tomēr kādu citu reizi.

Just the way you are!

Kāda šodienas saruna lika man saprast, ka ir pienācis laiks, kad es tev ko pasaku. Tieši tā, viss šis ieraksts [katrs tā burts, katra pieturas zīme un arī atstarpe] būs veltīts tieši tev.

Čau manu mazo violeto monstriņ,

zinu, ka ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš pēdējās reizes, kad es tev esmu kaut ko rakstījusi, un tas nebija virtuāli, bet šoreiz nu ir tā reize, kad nespēju noturēties, un taustāmu rezultātu tu saņemtu pārāk vēlu, jā tu zini, ka man īpaši nepatīk, ja mani pārsteigumi ir jāgaida pārāk ilgi. Varbūt tev rodas jautājums - ko tad es tev gribu pateikt, ka ir šitik oficiāli jāizdarās un nepietiek ar vienkāršu skype saraksti. Nu tad klausies. 

Vēl tikko sarakstījos ar tevi un sapratu, ka man ir vēl tikai viena iespēja tevi satikt pirms tu dodies prom (un es protams to izmantošu). No vienas puses jau it kā nekas tāds nemaz nav, tikai 2 mēneši bez tevis. BET neapšaubāmi man tas ir kas vairāk. Kāpēc?

1. Es jau tagad zinu, ka man bus grūti izturēt tik ilgu laika posmu bez mūsu ierastajām samaitāšanās reizēm, kuras neapšaubāmi bija vasaras neatņemama sastāvdaļa un kurās tika pārrunāts tik neiedomājami daudz tematu, ka kādam šķistu, ka tas vispār nav iespējams. Šie mūsu jaukie, parasti vakara pasākumi man noteikti pietrūks, bet vari neraizēties visas vasaras garumā es būšu uzkrājusi spēkus kārtīgam samaitāšanās maratonam, no kura tev nebūs iespējas atteikties.

2. Man būs grūti bez cilvēka, kuram, kā pati teici, var vienkārši piezvanīt un pateikt, ka vajag izkratīt sirsniņu vai vienkārši piedzerties (kaut gan parasti tiek līdzēts ar 1.). Tu ļoti labi zini, ka otra tāda man nav ( tuvu stāvoši gan). Tāpēc tev būs jāgaida manas virtuālās sirds kratīšanas, kas varētu būt diezgan interesantas, ja ņem vērā, ka kādu laiku viņas būs bezatbildes. 

3. Arī mana kāre pēc jaunām fotogrāfijām (vairāk ar tevi tajās) skums pēc tevis. Jā, jā, es jau vienmēr varu pajautāt kādai no tām piecām tikpat ļoti bildes mīlošajām meitenēm, ko visticamāk es arī darīšu, jo nekas cits jau man neatliks..........

Tie ir tikai nedaudzi iemesli, kāpēc šī vasara būs savādāka. Atzīšos, par spīti visam ceru, ka šī būs varen laba vasara, kaut gan tā noteikti nebūs tik laba, kāda būtu, ja tu būtu te.

Un vispār es tev gribēju pateikt vēl daudz vairāk piemēram to, ka tu esi diezgan neatņemama sastāvdaļa manā dzīvē, jo nu bez tevis nekur. Tu jau zini, kā man mēdz iet ar to sajūtu un emociju ietērpšanu vārdos, man labāk sanāk izģērbt (giggle) (smaidiņš, kas vienmēr saistīsies ar tevi). Jūti, diezgan daudz saku, ka tu jau zini, un tā jau arī ir, tu zini par mani tik daudz un jūti vēl vairāk. Godīgi sakot, man šķiet, ka nemaz nespētu tev samelot, tu mani uzreiz atkostu. Un es neteiktu, ka melošana man nepadodas. Nebiju domājusi, ka to izdarīt būs tik sarežģīti, gribas tik daudz pateikt, bet ārā nāk vien nesaprotami vārdi, kas neko nepasaka, tāpēc nedaudz aizņemšos Freimaņonkuļa vārdus :

Tu esi tāda viena,

No mākoņiem ar pienu,

No tevis nodzerties,

Kā Minhauzenam uzticēties 

Jā, diezgan ļoti es tā šobrīd domāju. Prieks, ka tu uztvēri vēl to visu, kas aiz šiem vārdiem slēpjas tik profesionāli kā Pasaules čempions paslēpēs (ja vien tāds būtu). Apsolos tevi nelikt mierā ar savām sajūtu gleznām (neaizmirsti regulāri pārbaudīt savu e-pasta kastīti). 

Tagad tikai atliek tev pateikt LIELU attā, iedot kaudzi buču pirms tu aizlido tālēs zilajās un nosūtīt mīļus, mīļus apskāvienus, bet tas viss, protams, virtuālajā pasaulē. Ceru, ka tu skumsi pēc mums, jo mēs tevi gaidīsim mājās! :*

Pē.eS. Ir tomēr mazliet labi apzināties, ka daļa no manis visu laiku, kamēr es mēģināšu sevi izklaidēt, baudīs laiku kādā citā zemē.

Maz, mazlietiņ, vismaziņāk.

Nespēju sevi atturēt no kāda ieraksta pārlasīšanas. Lai gan tas bija mēnešus 2 atpakaļ, ir sajūta, ka tu šobrīd stāvi man blakus un savā viegli samtainajā balsī to lasi. Patiesībā es te sēžu un ļoti, ļoti nepacietīgi gaidu tevi mājās. Kāpēc? Jo sen es neesmu runājusi galīgas muļķības pirms aizmigšanas, un, zini, tas man izdodas tikai ar tevi. Nenoliegšu, arī par mazajiem šodienas smiekliņiem gribu tev pastāstīt. Un vispār gribu runāt daudz un dikti, un šoreiz pat nebūs svarīgi, vai tu klausies vai nē.
Nepārproti, tās nav tādas skumjas, kādas mani mēdza pārņemt tajos drēgnajos rudens vakaros pagājušo gad. Šīs ir tās patīkamās, kuru veiksmīga ārstēšana mēdz novest pie mistisku radījumu rašanās (jā, jā, runa ir par pingvīniem), tās, kuras palīdz uz dzīvi paskatīties ar smaidošām acīm.
Apsoli, ka tu vienmēr atcerēsies to, ka es nekad nebūšu liela, dziļi sirdī es vienmēr būšu mazs, mazs pingvīniņš. Un vēl es gribu, lai tu nebeidz bārstīt tās gudrās domas, man patīk viņās klausīties (labāk tomēr laikam lasīt). Bet vispār es gribu, lai tu dzirdētu dziesmu, kas skan, viņa ir riktīgi forša (arī iepriekšējā tāda bija).

Sniegpulkstenīšu slepkava!

Pareizais skats aiz loga un pareiza mūzika fonā, neviļus iedzen mani stūrī, nostādot aci pret aci ar domām par mainību un dabas (arī cilvēka) nepastāvību. Arī es sevī beidzot atradu sadaļu, kas par to atbild, un secināju, ka tā kādu laiku jau ir bijusi darbībā.
Beidzot esmu iemācījusies viegli palaist. Nemaz nevajadzēja tik ilgu laiku. Dažas smagas reizes un, redzi, viņš ir palaists bez jebkādiem aizkavējumiem un atstātām pēdām tikko uzsnigušā sniegā.
Arī nesenā ciemošanās Jelgavas pusē nepalika bez sekām, tiesa gan labām. Tieši tā, man ir pilnīgi nospļauties [ilgi domāju, vai šis vārds būs pareizais, bet nevarēju atrast labāku] par to, cik nepareizi vai nepieņemami tev tas šķiet. Samierinies, tā ir mana dzīve un es viņu dzīvoju tieši tik nepareizi, cik man patīk. Es neizlikšos, ka man nepatīk traki ballēties, ignorēt kādu vai vienkārši reizi pa reizei uzvesties nepiedienīgi, es nemelošu, ka man patīk tavs mammas adītais džemperis vai man garšo tavas piededzinātās pankūkas. Es dzīvoju sev un beidzot to esmu pilnībā sapratusi un nemainīšu savas domas.
Pat kļuva vieglāk. laikam jau tā ir, ka dažreiz vajag to visu uzlikt uz papīra (šajā gadījumā uz virtuāla).

Lai gan esmu muļķis, tad vismaz par augstu cenu gan!

Man visu laiku likās - lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā!

Es gribēju būt centra uzbrucējs tavā futbolā, bet tā arī paliku uz rezervistu soliņa ar salauztu degunu!

cik labi ka vēl tik daudz 

līdz pasaules galam
bet mēs vēl šeit stāvam 

un pasauli dalām

un vai tālāk ir vērts?

vai tālāk kas vēl būs?
ir dienas tik garas, 

bet man gribas uz pasaules malu

kad pulkstens tik lēni

dzen laiku uz priekšu
tie dīvainie sapņi 

par pasaules galu un briesmām

tik tālu, tik tālu 

cik tālu vien kas var būt,
bet es turpinu domāt 

par mums un par pasaules malu

kur ziemā zem sniega 

mēs uzcelsim pili 

no desmit tūkstošiem sapņu 

par mums

Gribējās kaut ko mazliet no viņa, jo tādu kā viņš ir maz. Šis

laikam ir spilgtākais un man tuvākais no viņa daiļrades!

If you just realize!

Nevajadzēja tev vakar pasmaidīt,

jo ar tevi apbruņojas ziema

un es braucu caur šo miglas rītu,

uzmodināts nelaikā un negaidīti,

bet - pie sava pavasara ciemā.

/O. Vācietis/

. . . but with chikens it's omlet!

Beidzot pabeidzu lasīt kādu [tagad jau varu teikt] sasodīti labu grāmatu. Sākumā gan likās, ka tās 600 ar kaut ko lapaspuses būs bijušas veltīgas, bet tagad varu teikt, ka tā noteikti nebija. Jāsaka, ka reti kura grāmata atstāj tādu iespaidu kā šī. Tā lika man padomāt par lietām, kuras jāsaka pēdējā pusgada laikā pa manu galvu skraidīja diezgan bieži un varbūt tāpēc man tā tik ļoti patika. Un tagad man ir vēl viena dāvana, ko pievienot dāvanu sarakstam, kuras es dāvināšu sev dzimšanas dienā [jā, zinu diezgan egoistiski]. Es gan viņu saņemšu mazliet vēlāk kā februārī, bet tas jau nemaina faktu!